Tavam dzīvniekam ir nieze un ādas problēmas?
Bez veterinārās klīnikas apmeklējuma neiztikt – pirmais darbs ir noskaidrot, kas parādījās vispirms – nieze vai ādas problēmas, izmeklēt dzīvnieku, veikt laboratorijas testus!
Ja vispirms bija nieze – ticams, ka pie vainas ir alerģijas, bet ādas problēmas šajā gadījumā būs sekundāras.
Informācija, ko Tu kā saimnieks/-ce vari sniegt veterinārārstam ir ļoti būtiska! Svarīgi arī, lai Tev ar veterinārārstu būtu laba sadarbība un savstarpēja uzticēšanās! Nonākšana pie galīgās diagnozes var būt ilgs process, jo ir daudz diferenciāldiagnožu.
Turpinājumā varēsi izlasīt par biežākajiem ādas slimību ierosinātājiem.
Sarkoptoze
Ērcītes, kas parazitē ādā. Slimajam dzīvniekam ir ļoti izteikta nieze. Var saslimt arī cilvēki, citi mājdzīvnieki!
Svarīgi padomāt – vai Tavs dzīvnieks ir bijis kontaktā ar kādu slimu dzīvnieku, piefiksējiet – vai kādam citam ģimenē ir niezoši ādas bojājumi, kur dzīvnieks iegādāts (patversme, zooveikals?).
Veterinārārsts var veikt ādas nokasījumus un mikroskopiski izmeklējot – atrast ērcītes (skat. mikroskopisko attēlu), var izvēlēties veikt ļoti jutīgu polimerāzes ķēdes reakciju (paraugi jāsūta uz speciālu laboratoriju), var izvēlēties diagnostisku ārstēšanu (Uzmanību! Dažām suņu šķirnēm ir zāļu nepanesamība!)
Heilitiellas
Ērcītes, kas dzīvo uz ādas virskārtas, atmirušajās šūnās, ļoti lipīga slimība, var saslimt arī cilvēki, citi mājdzīvnieki. Nieze nav ļoti izteikta, tās var arī nebūt. Ja uz dzīvnieka ādas atrodat baltas blaugznas – tās var būt heilitiellas (skat. attēlu).
Veterinārārsts var piespiest pie ādas skoča strēmelīti un mikroskopiski atrast heilitiellas, kas pielipušas pie skoča.
Demodekoze
Ērcītes, kas parazitē matu folikulos – ādas dziļākajos slāņos. Nelielā skaitā demodeks ērces var konstatēt arī dzīvniekiem, kuriem klīnisko pazīmju nav. Demodeks ērces var inficēt arī kaķus un cilvēkus (katram sava ērču suga).
Stress vai citas slimības var radīt imunitātes kritumu un var izpausties demodekoze. Jauniem kucēniem demodekoze izpaužas kā matu izkrišana, apaļi ādas bojājumi uz sejas, priekškājām, ja pievienojas bakteriāla infekcija – parādās arī nieze. Jauniem dzīvniekiem šī slimība var būt pašlimitējoša – pāriet bez īpašas ārstēšanas, bet vispārējas demodekozes gadījumā, pieaugušiem suņiem ir jānoskaidro, kas izraisīja imunitātes krišanos, kas bija cēlonis un jāārstē tas. Demodekoze nav lipīga (izņemot kucēni var inficēties no mātes, tūlīt pēc dzimšanas).
Lai konstatētu demodeks ērces mikroskopā veterinārārsts ņem dziļus ādas nokasījumus – līdz parādās asinis (attēlā – demodeks ērces un mati); mikroskopā var redzēt ne tikai ērces, bet arī baktērijas. Var veikt arī polimerāzes ķēdes reakciju.
Blusas
Blusas dzīvo un dēj oliņas uz ādas, oliņas nokrīt un paliek apkārtējā vidē, no tām izšķiļas kāpuri, kas nolien tumšākās vietās (zem paklājiem, grīdas spraugās utt.) un iekūņojas (šī ir visizturīgākā blusu attīstības stadija – var palikt šajā stadijā pat gadu, atkarībā no apkārtējās vides faktoriem). No kūniņas atbrīvojas pieaugusi blusa, kas meklē saimnieku. Ja nav pieejami dzīvnieki, blusas sūc arī cilvēku asinis. Tā kā uz dzīvniekiem parazitē vienīgi pieaugušās formas, kamēr pārējās attīstības stadijas uzturas apkārtējā vidē, ir īpaši svarīgi apstrādāt arī vidi (dzīvokli, māju, guļvietu).
Ja dzīvniekam ir alerģija pret blusām – pietiek ar vienu kodienu, lai dzīvniekam sāktos izteikta alerģiska reakcija pret blusu siekalās esošo proteīnu – mēs redzam izteiktu niezi. Diagnozi nosaka uz klīniskajām atradnēm – blusas, blusu fekālijas (skat. attēlu), iespējams arī seroloģisks tests (antivielas pret blusu antigēnu) vai arī pēc atbildes uz ārstēšanu.
Citi niezes cēloņi
Niezi var radīt arī ausu ērces, malasēzijas, bakteriāla infekcija, sēnīšu infekcija.
Niezes cēloņi var būt arī neinfekciozas slimības – autoimūnas ādas slimības, jaunveidojumi (limfoma nereti saistīta ar izteiktu niezi). Tomēr, būs gadījumi, kad diagnosticētās slimības ārstēšana nemazina niezi vai arī izslēgti visi augšminētie niezes iemesli.
VISI CITI NIEZES CĒLOŅI IZSLĒGTI – TIKAI TAGAD JUMS IR PAMATS DOMĀT, KA DZĪVNIEKAM VARĒTU BŪT ALERĢIJA!
Barības alerģijas/barības nepanesība
Alerģija var būt pret vienu vai vairākiem pārtikas komponentiem, novēro izteiktu niezi. Dzīves laikā slimības lokalizācija un izpausmes var mainīties. Nieze var būt vispārēja vai lokalizēta; var novērot hroniskus, atkārtojošos ārējā auss kanāla iekaisumus, caureju, vemšanu, flatulenci, aizcietējumus utt. Barības alerģijas var pēkšņi izpausties gan jauniem, gan pieaugušiem dzīvniekiem, pat ja to barība nav mainīta.
Rīcība: barības izslēgšanas diēta ir pirmajā vietā – 2-3 mēnešus barot tikai ar viena veida proteīnu, ogļhidrātiem un taukiem, bez piedevām, našķiem. Iespējama arī specifiska barības alergēnu diagnostika serumā.
Ārstēšana: vadoties pēc diagnostikas rezultātiem, ārsts var ieteikt barību, kas jāizbaro minimums 2-3 mēnešus (nekas cits nav atļauts, pat nelieli našķi var izsaukt alerģisku reakciju!).
Ja strikti ievērojot barības izslēgšanas diētu, klīniskās pazīmes tomēr nemazinās, jāizslēdz atopiskā dermatīta iespējamība.
Atopiskais dermatīts (AD)
Atopija ir alerģija pret to, ko dzīvnieks ieelpo – putekšņiem, putekļu ērcēm vai pelējuma sēnēm. Nieze bieži parādās 6 mēnešu līdz 3 gadu vecumā, visbiežāk skarta ir seja, ausis, ķepas. AD vienmēr sākas ar niezi, bez ādas bojājumiem, tie parādās sekundāri, saistībā ar bakteriālu, malasēziju u.c. infekcijām. Parasti šī tipa alerģija ir sezonāla, bet laika gaitā var turpināties visu gadu, tā labi reaģē uz ārstēšanu ar steroīdiem.
Konkrētu alergēnu noteikšanai nepieciešama alergēnu diagnostika asins serumā – ir pieejami dažādi paneļi, kas nosaka putekšņu, pelējuma sēnīšu, putekļu ērču un citu alergēnu radītas antivielas.
Atopiskā dermatīta specifiska ārstēšana – hiposensitizācija
Balstoties uz diagnostikas rezultātiem ir pieejama specifiska ārstēšana – tiek izveidots katram dzīvniekam īpašs – viņa pozitīvo alergēnu ekstrakts. Šo ekstraktu konkrētā daudzumā un sekojot īpašam kalendāram, regulāri injicē zemādā, tādējādi pamazām pieradinot dzīvnieka imūnsistēmu nereaģēt uz šiem alergēniem. Lielākoties ārstēšana jāturpina visu mūžu, bet injekciju starplaiki ārstēšanas vēlākajās fāzēs būtiski paildzinās (1x mēnesī vai pat retāk). Ārstēšanas procesā būtiska loma ir saimnieka un veterinārārsta sadarbībai!
LASĪT TĀLĀK: AUDZĒTAVU KLEPUS
