Nekavējoties sazinieties ar savu veterinārārstu, ja:
- klepus neuzlabojas vai pasliktinās;
- suns klepo nepārtraukti;
- suns ir letarģisks, apātisks, vai kļuvis mazkustīgāks;
- atsakās ēst un/vai dzert;
- ir saēdies kaulus vai grauzis kādus priekšmetus/atkritumus;
- izklepo asins vai strutas;
- elpošana nav normāla vai ir apgrūtināta.
Iespējamie cēloņi:
- iestrēdzis svešķermenis / aizrīšanās;
- sirds slimības / sirds mazspēja;
- audzētavu klepus;
- plaušu infekcijas (pneimonija);
- hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) / hronisks bronhīts;
- primārie plaušu audzēji un metastāzes;
- trahejas sašaurinājums vai kolapss;
- barības vada dilatācija (megaesophagus);
- balsenes paralīze;
- plaušu tārpi.
Iestrēdzis svešķermenis / aizrīšanās
Suņa aizrīšanās pazīmes ir:
- rīstīšanās skaņas;
- pārmērīga siekalošanās;
- atkārtota rīšana;
- vemšana vai regurgitācija;
- nemiers;
- ar ķepu berž muti vai rīkli (kaklu);
- krekšķošs klepus;
- apetītes zudums;
- apgrūtināta elpošana.
Parasti klepus un rīstīšanās ir pirmās pazīmes, kas liecina, ka kaut kas ir iestrēdzis kaklā. Tas var notikt pēkšņi, sunim norijot lielu vai neregulāras formas kaulu, košļājamo gardumu, barību vai rotaļlietu. Dažreiz priekšmeti iestrēgst sunim mutē, šajā gadījumā suns rīstīsies un ar ķepu berzīs muti, bet citreiz tie nonāk barības vadā un ir ķirurģiski jāizņem.
Mēģiniet atvērt un apskatīt suņa muti un uzmanīgi izņemt priekšmetu. Esiet uzmanīgi, ja suns ir satraukts – tas var mēģināt iekost. Ja objekts atrodas dziļāk rīklē, jums var būt nepieciešama veterinārā palīdzība – šī ir ārkārtas situācija. Jo ilgāk objekts atrodas barības vadā, jo lielāks ir risks rasties paliekošiem bojājumiem.
Sirds slimības
Viens no visbiežāk sastopamajiem suņa klepus cēloņiem ir sirds muskuļa vai vārstuļu slimības; tās apgrūtina sirds spēju sūknēt asinis. Klepus rodas, kad sirds daļas palielinās un nospiež lielos plaušu elpceļus un/vai kad plaušās uzkrājas šķidrums.
To parasti novēro vecākiem suņiem, klepus ir mīksts un ilgstošs, pasliktinoties naktī guļot vai atpūšoties. Klepus sākotnēji var izklausīties kā viegla kakla iztīrīšanas skaņa un pakāpeniski pasliktināties, un to var pavadīt enerģijas un izturības samazināšanās.
Ja veterinārārsts diagnosticē, ka klepus ir sirds slimības sekas, sunim var tikt izrakstītas sirds zāles, kas atvieglos sirds funkcijas un palīdzēs iztukšot plaušas, ja tajās ir šķidrums. Lielākajā daļā gadījumu dzīvnieks ar sirds slimību var nodzīvot daudzus gadus, lietojot atbilstošas zāles.
Audzētavu klepus
Audzētavu klepus ir vēl viens no visbiežāk sastopamajiem suņu klepus cēloņiem, – šo slimību raksturo trahejas un bronhu iekaisums un infekcija. Audzētavu klepu parasti izraisa Bordetella bronchiseptica baktērija un/vai dažādi vīrusi.
Kaut arī audzētavu klepus ir biežāk sastopams jaunākiem suņiem, ar to var saslimt suņi jebkurā vecumā. Lielāks risks inficēties ir suņiem, kas nonāk kontaktā ar daudziem citiem suņiem lielās grupās – izstādēs, apmācībās vai suņu viesnīcās. Tātad, ja pamanāt, ka jūsu suns klepo pēc iepriekšminētajām aktivitātēm, pastāv iespēja, ka tam varētu būt audzētavu klepus.
Suņiem ar audzētavu klepu ir krekšķošs, sauss un aizsmacis klepus, kas izklausās vēl sliktāk, kad suns pastaigā velk pavadu. Klepus var izraisīt pat rīstīšanos un vemšanu.
Audzētavu klepus var būt pašlimitējošs, bet antibiotikas un klepu nomācošas zāles bieži tiek izrakstītas, lai mazinātu klepu un sekundāru problēmu, piemēram, pneimonijas attīstību. Suņi ar audzētavu klepu ir ļoti infekciozi citiem suņiem.
Ir pieejama vakcīna, kas var aizsargāt jūsu suni no audzētavu klepus. Konsultējieties ar savu veterinārārstu par suņa vakcinēšanu, lai samazinātu iespēju saslimt ar audzētavu klepu.
Pneimonija
Pneimonija ir vēl viena izplatīta slimība, par kuru saimnieki bieži uztraucas, pamanot, ka suns klepo. Suņu pneimonija (plaušu iekaisums jeb “plaušu karsonis”) var būt baktēriju, jau esošu vīrusu infekciju (piemēram, suņu gripas vai mēra), rīšanas problēmu, regurgitācijas vai atsevišķu vielmaiņas traucējumu rezultāts.
Ar pneimoniju suņa klepus izklausās mitrs un mīksts. Ja jūsu sunim ir pneimonija, visticamāk, tam būs drudzis, augsta temperatūra, slikta apetīte un maz enerģijas. Ir nepieciešama ārstēšana, daudz šķidruma un atpūtas, un, lai pilnībā atveseļotos, var būt nepieciešama pat hospitalizācija.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS)
HOPS (hroniska obstruktīva plaušu slimība) jeb hroniskais suņu bronhīts izraisa ilgstošu klepu un gļotu veidošanos.
HOPS var būt visām suņu šķirnēm, bet tas ir biežāk sastopams mazo un toj-šķirņu suņiem, piemēram, Vesthailendas baltajiem terjeriem un kokerspanieliem. Visbiežāk izpaužas pusmūža un vecākiem suņiem.
Tiek uzskatīts, ka cēlonis ir hronisks toksīnu, gaisa piesārņojuma, dūmu, infekciozu aģentu un ar alerģiju saistīts iekaisums. Stāvoklis reaģē uz glikokortikoīdu terapiju, kas samazina iekaisumu un gļotu veidošanos. Ir konstatēts, ka dažiem suņiem palīdz bronhodialatori, piemēram, albuterols.
Plaušu audzēji
Plaušu audzēji (vēzis) suņiem ir salīdzinoši reti, un tie veido tikai 1% no visiem diagnosticētajiem vēža veidiem. Vidējais diagnozes noteikšanas vecums ir 10 gadi bez dzimuma vai šķirnes noslieces. Vēža metastāzes plaušās ir daudz biežāk sastopamas nekā primārais plaušu vēzis. Plaušu audzējiem ir vidējs līdz augsts metastāžu (izplatīšanās) potenciāls. Metastāzes parasti atrodamas plaušu daivās, limfmezglos, pleirā (audi, kas izklāj krūšu dobumu), kaulos un smadzenēs.
Plaušu vēža pazīmes ir klepus, kas nepāriet vai pasliktinās. Klepus ir rupjš un sēcošs, tiek atklepotas gļotainas siekalas un asinis. Novēro apetītes un svara zudumu.
Trahejas kolapss
Trahejas kolapss (trahejas hondromalācija) ir stāvoklis, kad traheja kļūst ļengana un saplok; tas visbiežāk skar mazās un toj-šķirnes, tostarp pomerāniešus, čivavas, mopšus un ši-tcu.
Suņiem ar trahejas kolapsu ir sauss, krekšķošs un spazmātisks klepus. Klepus lēkme var ieilgt un sunim ir grūti nomierināties. Klepus pasliktinās, kad suns velk pavadu.
Ja traheja ir stipri saplakusi, klepus var izklausīties astmātisks un sunim var rasties grūtības elpot. Tā var būt neatliekama ārkārtas situācija.
Klepus ir izteiktāks pārkarsušiem vai satrauktiem suņiem, kā arī suņiem ar lieko svaru un tiem, kas pakļauti kairinātājiem vai alergēniem gaisā. Suņiem ar trahejas kolapsu bieži ir arī bronhīts un/vai sirds slimības, tāpēc tiem var novērot vairākus dažādus klepus veidi.
Trahejas kolapsa ārstēšana ietver svara kontroli, kā arī medikamentus, ieskaitot klepus nomācošus līdzekļus, bronhodilatatorus, steroīdus un antibiotikas. Smagos gadījumos jūsu suņa vetārsts var ieteikt veikt operāciju traheju balstoša stenta ievietošanai.
Megaesophagus
Megaesophagus ir barības vada paplašināšanās (dilatācija) un disfunkcija. Šis stāvoklis var būt iedzimts, ko novēro jau pirmajā dzīves gadā, vai iegūts – vecākiem dzīvniekiem, parasti neiroloģisku slimību, piemēram, miastēnijas (myasthenia gravis) dēļ.
Regurgitācija parasti ir pirmais novērotais simptoms. Ļoti iespējams, ka suns aspirēs ēdienu (ieelpot pārtikas daļiņas plaušās), izraisot aspirācijas pneimoniju.
Balsenes paralīze
Balss aparāta (balsenes) muskuļi nedarbojas pareizi, krokas pilnībā neatveras vai neaizveras, tāpēc sunim sākas skaļa un apgrūtināta elpošana ar aizsmakušu balsi un klepu. Šī problēma izraisa aspirācijas pneimoniju un vēl lielāku klepu.
Parasti to novēro suņiem, kas vecāki par 10 gadiem, predisponētas šķirnes ir labradori, ņūfaundlendi un arī dažas lielās jauktās šķirnes. Šis traucējums var būt pirmā vispārējas neiroloģiskas saslimšanas pazīme, kas ar laiku radīs neiromuskulāro disfunkciju un var rezultēties ar pakaļkāju vājumu.
Iedzimtā forma, kas skar jaunākus suņus, ir novērota flandrijas buvjē, dalmāciešiem, baltajiem vācu aitu suņiem, leonbergeriem, pireneju ganu suņiem, rotveileriem un Sibīrijas haskijiem.
Plaušu parazīti
Klepus un svara zudums ir primārās pazīmes, var novērot arī letarģiju, sliktu apetīti un izmainītu elpošanu.
Plaušu tārps (Angiostrongylus vasorum) ir parazītisks tārps, kas mājo suņu, āpšu un lapsu plaušu un sirds asinsvados. Plaušu tārpu infekcijas var būt letālas, bet suņiem ir pieejama invāzijas profilakse un ārstēšana.
Suņi inficējas apēdot kāpurus, kas atrodas inficētajos gliemežos un vardēs, vai ēdot zāli vai dzerot no peļķēm un dīķiem. Plaušu tārpu kāpurus var atrast arī gliemežu gļotu takās.
Ir dažādas metodes, kā apstiprināt plaušu tārpu invāziju, un veterinārārsts var izvēlēties izmantot tās visas, jo plaušu tārpu infekciju ir grūti diagnosticēt. Veterinārārsts var veikt ātros testus uz vietas, bet plaušu tārpus bieži var noteikt tikai pēc četrām līdz astoņām nedēļām pēc inficēšanās. Dažreiz plaušu tārpi ilgstoši paliek neatklāti. Plaušu tārpu diagnostikai izmanto fekāliju paraugus, plaušu šķidrumu, asins analīzes un rentgenoloģisko izmeklēšanu. Vislabāk noteikt, vai jūsu suns ir inficēts, var šo testu kombinācija, tādēļ, ka viens tests var nebūt pilnīgi uzticams atkarībā no parauga veida un infekcijas stadijas. Plaušu tārpu infekcijas ārstēšana būs atkarīga no infekcijas stadijas. Jo ātrāk tiek uzsākta ārstēšana, jo ātrāk jūsu suns atveseļosies. Problēmas rada fakts, ka suņiem bieži nav acīmredzamu klīnisko pazīmju, kamēr infekcija nav attīstījusies. Plaušu tārpu ārstēšanai un profilaksei ir nepieciešami īpaši medikamenti, kas atšķiras no parastajiem suņu attārpošanas līdzekļiem. Jautājiet savam veterinārārstam par regulāru plaušu tārpu profilaksi kopā ar parasto pretparazītu ārstēšanu.
LASĪT TĀLĀK: DZĪVES KVALITĀTES SKALA